Virpošana ir apstrādes process, ko veic uz virpas; tā pamatprincips ietver sagataves rotāciju, lai nodrošinātu primāro griešanas kustību, kamēr pagriešanas rīks veic padeves kustību. Virpošanu parasti veic uz virpas, un to izmanto tādu elementu apstrādei kā iekšējās un ārējās cilindriskās virsmas, gala virsmas, koniskas virsmas, kontūrveida virsmas un vītnes. Virpas galvenokārt izmanto vārpstu, disku, uzmavu un citu sagatavju ar rotācijas simetriju apstrādei; tajos var ievietot arī tādus instrumentus kā urbji, urbji, rīvgriezēji, krāni, presformas un rievošanas instrumenti dažādām apstrādes darbībām.
Griežot iekšējās vai ārējās cilindriskās virsmas, virpošanas instruments pārvietojas paralēli sagataves rotācijas asij. Pagriežot (apstrādājot gala virsmu) vai atdalot (nogriežot) sagatavi, instruments pārvietojas horizontāli, perpendikulāri griešanās asij. Koniskas virsmas var izveidot, ja instrumenta kustības ceļš veido slīpu leņķi ar rotācijas asi. Konturētas apgriezienu virsmas var apstrādāt, izmantojot formas rīka metodi vai tool-tip trajektorijas metodi. Virpošanas laikā apstrādājamā detaļa tiek darbināta ar mašīnas vārpstu, lai tā grieztos (primārā kustība), savukārt instruments, kas ir iespīlēts instrumenta statīvā, veic padeves kustību. Griešanas ātrums ($v$) ir lineārais ātrums (m/min) instrumenta un apstrādājamās rotējošās sagataves virsmas saskares punktā. Griešanas dziļums ir perpendikulārais attālums (mm) starp neapstrādāto virsmu un apstrādāto virsmu katrā griešanas gājienā; tomēr atdalīšanai-un formas virpošanai tas attiecas uz kontakta garumu (mm) starp instrumentu un apstrādājamo priekšmetu, mērot perpendikulāri padeves virzienam. Padeves ātrums ir instrumenta pārvietošanās pa padeves virzienu uz vienu sagataves apgriezienu (mm/apgr.), lai gan to var izteikt arī kā instrumenta padevi minūtē (mm/min). Virpojot parasto tēraudu ar ātrgaitas tērauda instrumentiem, griešanas ātrums parasti ir 25–60 m/min, savukārt karbīda instrumenti var sasniegt 80–200 m/min. pārklāti karbīda instrumenti var sasniegt ātrumu, kas pārsniedz 300 m/min.
Virpošanas darbības parasti tiek iedalītas rupjā virpošanā un beigu virpošanā (kas ietver pus{0}}pabeigšanu). Neapstrādātas virpošanas mērķis ir maksimāli palielināt efektivitāti, izmantojot lielu griezuma dziļumu un lielu padevi, nesamazinot griešanas ātrumu; tomēr iegūtā apstrādes precizitāte ir ierobežota līdz IT11 ar virsmas raupjumu Ra 20–10 μm. Pus-apdares un apdares virpošanā tiek izmantots liels ātrums apvienojumā ar mazāku padevi un griezuma dziļumu, panākot IT10–7 precizitātes līmeni un Ra 10–0,16 μm virsmas raupjumu. Ja augstas-precizitātes virpas izmanto ar smalki slīpētiem dimanta instrumentiem, lai pabeigtu-virpot krāsaino metālu daļas lielā ātrumā, precizitāte var sasniegt IT7–5 un virsmas raupjums Ra 0,04–0,01 μm; šis process ir pazīstams kā "spoguļa pagriešana". Ja dimanta instrumenta griešanas mala ir noslīpēta, lai tajā būtu ieliekts vai izliekts profils (0,1–0,2 μm), virpotajā virsmā būs īpaši smalkas, sakārtotas svītras, kas gaismas difrakcijas dēļ rada brokātam līdzīgu spīdumu, radot dekoratīvu apdari; šo paņēmienu sauc par "varavīksnes pagriešanu".
Virpošanas laikā, ja griezējinstruments griežas tajā pašā virzienā kā apstrādājamā detaļa ar noteiktu ātruma attiecību (parasti vairākas reizes pārsniedz sagataves ātrumu), relatīvā kustības trajektorija starp instrumentu un sagatavi mainās, ļaujot apstrādāt komponentus ar daudzstūra šķērsgriezumiem (piemēram, trijstūri, kvadrāti, rombi vai sešstūri). Periodisku radiālu turp un atpakaļ kustību uz instrumenta statņa uzliekot katram sagataves apgriezienam,-vienlaikus izmantojot garenvirziena padevi-, ir iespējams apstrādāt izciļņus vai citus -apļveida šķērsgriezumus-. Uz atslodzes virpas līdzīgu principu izmanto daudzzobu griezēju (piemēram, formas frēžu vai zobratu plīšu) reljefa virsmu (sānu) apstrādei. Šis process ir pazīstams kā "atslodze" (vai "atkāpšanās").
Virpas evolūcija
